Sapņi un reālās iespējas. Dziednīca pie jūras

Sveiki visiem!

Atradu interesantu materiālu par to, kā mans vecvectēvs Pauls Makss Berčī cēla slimnīcu Liepājā.

Slimnīcas darbinieki 1908.gadā. 

Pirmajā rindā no labās: Dr. Merķis, Dr.Straume, Dr.Goldbergs, saimniecības pārzine Rozenfeldes jaunkundze. 

Otrajā rindā māsu skolas audzēknes. 

FOTO: No Liepājas Muzeja fondiem

Sapratuši, ka sasirgušos liepājniekus ārstēt barakas veida dziednīcā ilgāk vairs nevar, 1883.gadā daļa pilsētas valdes pārstāvju ierosināja sākt debates par jaunas slimnīcas būvēšanu. Protams, nav trūcis arī domnieku, kuri iebilduši, ka jaunas ārstniecības iestādes celtniecības dēļ pilsēta tikai iekļūs parādos, tādēļ lietderīgāk būtu papildināt veco dziednīcu Kungu ielā ar vienu vai divām jaunām palātām un likties mierā.

1884.gadā tika izveidota pat speciāla ekspertu komisija domstarpību risināšanai, taču tā izlēma par labu jaunas slimnīcas būvniecībai.

Pēc gada pilsētas valde par 3386 rubļiem un 45 kapeikām iegādājās gruntsgabalu Nr.93 XV Jūrmalas ielas galā, kur vajadzētu atrasties jaunajai slimnīcai.

Pilsētas galva valdes sēdē norādījis, ka ārstniecības iestādei nepieciešama pārvaldes ēka, divas barakas, viena virtuves ēka, stallis, pagrabi, drenāžas iekārta, rati, zirgi un aka, turklāt darbā vajadzētu pieņemt divus sargus, kučieri un šveicaru. Slimnīcas būvei no budžeta piešķīra 3386,45 rubļus. Vēlāk būvniecības izmaksas gan kļuvušas daudz augstākas saistībā ar tolaik modernās tvaika apkures ierīkošanu, kas bija paredzēta krāšņu vietā. Apkurināšanas iekārtu pasūtīja Hanoveres (Vācija) firmai „Körting”.

Liepājas pludmales kāpu zonu sāka apbūvēt tikai 19.gadsimta otrajā pusē. Kā lasāms Līgas Sānes–Alksnes darbā „Ceļvedis Liepājas arhitektūrā: versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam” (1990), tad gadsimtiem ilgi arhitekti nav riskējuši šajā vietā kaut ko projektēt, baidoties no jūras tuvuma un lielajām vētrām, kas varētu izraisīt plūdus, smilšu “uzbrukumus” un izpostīt ēkas.

„Pēc gadsimtiem ilgām bailēm no jūrmalas smilšu uzbrukuma liepājnieki sāka domāt par brīvās piejūras zonas izmantošanu. Daļu no smilšu aizsardzības vaļņu sistēmas saglabāja, bet pārējā platībā sāka veidot jūrmalas parku. [..] Ap 1867.gadu piejūras zona vēl visa bija neskarta, bet tagad tur izkopts pilsētas parks un vasarnīcu rajons.”

Par piejūras zonas izmantošanu un labiekārtošanu sāka domāt vācu arhitekts Makss Pauls Berči (Max Paul Bertschy; 1840.–1911.), kurš Liepājā projektējis ne vienu vien ēku, tai skaitā pilsētas slimnīcu.

„M. P. Berči radījis arī veselus ēku kompleksus, kā svarīgākais minams pilsētas slimnīca (1886–1900) J.Kosas ielā 31 (tagad: Dārtas iela – L.Ģ.). Sākotnēji tika uzbūvēts pamatkorpuss, laika gaitā izdarīti papildinājumi – piebūves un pārbūves. Te ir ģeometrisks lakonisms ar viņa iecienīto detaļu un ritmu izmantojumu.” 

Meistars prata novērtēt to, ka plašā, neapbūvētā teritorija atrodas relatīvi tuvu pilsētas centram. Pat lēni braucot ar ormani, no Liepājas centra līdz Dārtas ielai 31 varēja nokļūt septiņās minūtēs. Viņš arī izprata tā laika galveno priekšnoteikumu: lai uzceltu modernu ārstniecības iestādi, vajadzīgs pietiekams daudzums gaisa un gaismas, kas kavētu baktēriju attīstību. M.P.Berči izgudroja pat speciālu ierīci palātu logu augšējā daļā, ar kuras palīdzību vienā mirklī logu varēja atvērt, lai izvēdinātu telpas. Slimnīcas ķirurģijas nodaļās slimniekiem nekad nepievienojās strutainas komplikācijas, jo ēku projektētājs bija paredzējis arī īpašas ventilācijas lūkas, pa kurām ieplūda svaigais, dezinficējošais jūras vējš.

Nodomu būvēt slimnīcu it kā ārpus pilsētas, turklāt vēl atklātas jūras krastā, kur dabas radīto apstākļu dēļ baktēriju vairošanās nav iespējama, akceptēja arī mediķi. Vēstures avoti liecina, ka ideja celt ārstniecības iestādi tieši šajā vietā piederējusi toreizējam pilsētas ārstam Oskaram Johansenam, kurš vēlāk bija jaunās slimnīcas pirmais galvenais ārsts. Viņš pat uzrakstījis referātu par jaunas slimnīcas nepieciešamību, kas publicēts „Libausche Zeitung” 1887.gada 26.marta numurā.

„[..] vecā slimnīca kļuvusi par mazu, un bija jāķeras pie jaunās slimnīcas būves. [..] Priekš slimnīcas izraudzītā vieta jāatzīmē par ideālu, jo augsne sastāv no skaistās baltās smilts, kas nesatur ne mazāko organisko vielu pēdu. Arī apkārtnes higiēniskās īpašības ir no svara, jo baktērijas var pienest arī gaiss. Slimnīca jāiekārto ārpus pilsētas, tomēr, pilsētām paplašinoties, mājas tās parasti ieslēdz savā lokā. Arī šinī ziņā jaunās slimnīcas vieta ļoti izdevīga – rietumos to norobežo atklāta jūra, kas kalpo kā liels gaisa rezervuārs. Jūras gaisa higiēniskā nozīme tikai pēdējā laikā pareizi novērtēta. Tā kā ¾ visu Liepājas vēju ir rietumu vēji, tad tīrs gaiss slimnīcā ir nodrošināts. Lai pēc iespējas pasargātu slimnieku istabas no slikta gaisa, pārvaldes un virtuves ēkas uzceltas atsevišķi no barakām, līķu nams iekārtots tālu no tām.”

Vairāki citi mediķi esot ieteikuši slimnīcas teritoriju apstādīt ar kokiem, lai jūras vēji un vētras ēkām nenodarītu postu.

Pēc arhitekta M.P.Berči projekta slimnīca ar 90 – 100 gultasvietām tika uzcelta jau pēc aptuveni trim gadiem.

Laikraksta „Libausche Zeitung” 1885.gada 19.septembra numurā par jaunuzcelto ārstniecības iestādi lasāms: „Jaunās slimnīcas būve jau ievērojami pavirzījusies uz priekšu. Saimniecības ēka un viena baraka jau atrodas zem jumta, pie otrās, kas domāta lipīgām slimībām, pašlaik strādā. Uzcels vēl divas barakas, kas būs savienotas ar pirmo segtiem koridoriem. Tikai baraka lipīgām slimībām stāvēs izolēti. Pašlaik iesākta virtuves būve. Skatītāju acīm atklājas jau iespaidīgs ēku komplekss.”

Lielo būvniecības izmaksu dēļ pilsētas valde izlēma paaugstināt ārstēšanās maksu no 30 līdz 75 kapeikām dienā, jo šāda summa no sirdzēja tika iekasēta Rīgā. Pēc spraigām debatēm lēmums par jauno samaksas kārtību tika pieņemts. Viens no domniekiem gan iebildis: „Iedzīvotāji nav vainīgi, ka pilsēta dārgi būvē.”

Lai kaut kā mazinātu dārgās izmaksas, bijusi iecere agrāko slimnīcas ēku Kungu ielā izmantot karaspēka izvietošanai, kas varētu ienest ap 3000 rubļu lielu peļņu. Nauda vēl bija nepieciešama personāla algām, slimnieku uzturam, apģērbam, apkurei, apgaismošanai, dezinfekcijai un daudz kam citam.

Savukārt kāds domnieks, uzvārdā Bitners, ierosinājis jaunuzcelto slimnīcu pārbūvēt: lielās palātas sadalīt vismaz uz pusi, ja ne mazās atsevišķās istabiņās. Saistībā ar katastrofālo naudas trūkumu viņa priekšlikumu, protams, noraidīja.

1904.gadā notika slimnīcas vadītāju maiņa. Dziednīcas galvenā vadītāja O.Johansena vietu pārņēma ginekologs Aleksandrs Goldbergs (Alexander Goldberg). Viņam pilsētā jau piederēja sava privātā slimnīca un vecmāšu skola. Pēc stāšanās galvenā ārsta amatā viņš izmantoja Liepājas slimnīcas Dzemdību nodaļu par praktisko apmācību bāzi vecmāšu skolai.

Tajā laikā slimnīcā strādāja ķirurgi Potapovs un Gilberts, iekšķīgo slimību ārsts Merķis, laborants Straume un citu disciplīnu ārsti Dr. Daniļevskis, Dr. Popovs.

Uzreiz pēc apstiprināšanas amatā A. Goldbergs ierosināja iegādāties grāmatas ārstniecības iestādes bibliotēkai, dezinfekcijas aparātus nodaļām un vismaz dažās palātās ierīkot elektriskos zvanus. Slimnīcas pārvaldes sēdē nolēma arī uzbūvēt otru operāciju zāli, iegādāties instrumentus, paplašināt autopsiju telpu, celt jaunu baraku infekcijas slimniekiem, iekārtot jaunu rentgena kabinetu un iegādāties rentgena aparātu.

Diemžēl lielākā daļa no iecerēm netika realizētas, tai skaitā arī operāciju zāles izveide. Tomēr iekārtot rentgena kabinetu izdevās – pirmais rentgena aparāts tika iegādāts jau 1903.gadā, bet tikai no 1910.gada ārstniecības iestāde ar to sāka pelnīt naudu. Par caurskati bija jāmaksā 1 rbļ. un 50 kap., bet par fotouzņēmumu ar plati: 2 – 5 rbļ. Jāpiebilst, ka rentgenoloģija kā zinātne izveidojās tikai 1895. gadā, kad vācu fiziķis Vilhelms Konrāds Rentgens (Wilhelm Conrad Röntgen, 1845.–1923.) atklāja X starus. Astoņus gadus pēc jaunā atklājuma Rtg izmantoja arī Liepājas ārsti.

Laikā, kad A.Goldbergs bija slimnīcas galvenā ārsta amatā, pilsētā uzliesmoja holeras epidēmija, tādēļ budžetā piešķīra līdzekļus atsevišķas būves iekārtošanai, kas paredzēta infekcijas slimību pacientiem. No vēstures liecībām zināms, ka šajā laikā slimnīcas teritorijā, vietā, kur vēlākos laikos uzbēra uzkalniņu, atradās vēl divas koka barakas mēra un baku slimniekiem. Tur ārstējusies pat viena lepras slimniece.

Autors: Lāsma Ģibiete

Sestdien, 03. augustā, 2013 

(Turpinājums sekos)

P.S. Autore pateicas Liepājas muzejam par atļauju izmantot muzeja fondu materiālus.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta

.http://www.irliepaja.lv/lv/raksti/kultura/slimnicas-stasti-sapni-un-realas-iespejas/

Pirms 105 gadiem miris Liepājas mērs Viljams Dreiersdorfs

Kā teikts Liepājnieku biogrāfiskajā vārdnīcā, pirms 105 gadiem miris pašvaldību darbinieks, Jaunvāciešu vadonis Viljams Dreiersdorfs, no 1906. līdz 1908.gadam bijis Liepājas mērs.

Pašvaldību darbinieks Viljams Dreiersdorfs dzimis 1850.gadā. 1875.gadā absolvējis universitāti, jurists. No 1881. līdz 1899.gadam bijis Kurzemes tiesas advokāts, 1892.–1903.g. Liepājas pilsētas krājkases direktors. Jaunvāciešu vadonis, 1902.gada Liepājas domes vēlēšanās jaunvāciešu komitejas priekšnieks. No 1906.gada līdz 1908.gadam Liepājas pilsētas galva, izpelnījās darbīga, lojāla un konservatīvi noskaņota vadītāja slavu.

Saglabāja dzimto valodu Liepājas latviešu pamatskolās. Atbalstījis brīvostas projektu, ūdensvada ierīkošanu, pilsētas tirgus būvi, uzstājies par tautību vienlīdzību pilsētas pārvaldē un pret vēlēšanu tiesību ierobežojumiem mazturīgiem latviešiem. Viņa laikā turpinājās Liepājas centra apbūve, sākta vienota ūdensvada un kanalizācijas izbūve. Miris 1908.gada 30.augustā Āhenē (Vācija), apbedīts Liepājā, Līvas kapos.

Piektdienā, 30. augustā, 2013 | BIRKAS: grāmata liepājnieki , Viljams Dreiersdorfs

Морскому собору в Лиепае 110 лет

                         

St. Nikolay Orthodox Naval Cathedral

http://virtual.liepaja.info/TourArticle/show/tour_id/4/sort/16

Cathedral was built in 1901-03 in Karosta (Naval port). It is one of the biggest orthodox churches in Latvia that can host up to 1 500 people. Foundation stone of the building was laid by the Russian Emperor Nikolay II, together with his family and court representatives he has also took part in the first service in 1903. 

The church was built after the project of Petersburg architect Vasily Kosyakov, who has designed it in the style of Byzantine churches of the 17th century, with characteristic traits of richness and magnificence. 

Unique construction of the church has no supporting columns and puts all its weight on four cross-vaults. Construction of the building has coasted about half a million golden rubles. 

In the Soviet times interior of the church was severely damaged, it hosted a sports hall and a cinema. The building was returned to the Orthodox church in 1994 and now enjoys a true renaissance.

Atklājums!

Neprātīgie liepājnieki.

2003. gada februārī no varenās Berči ēkas
Siguldas ielā 2
palika vien šīs drupas...

Reiz pašā jūras krastā, Siguldas ielā tika uzcelta varena ēka, kuras arhitekts bija Maks Pauls Berči. Tā bija monumentāla ēka, kurā ilgus gadus atradās Liepājas psihoneiroloģiskā slimnīca. Deviņdesmito gadu vidū slimnīca pārvācās uz citu ēku. Vietējā laikrakstā tika rakstīts, ka beidzot lepnajā Berči ēkā taps varena viesnīca. Tik tiešām, vareni! Bet, kas notika, tā īsti vienkāršie liepājnieki nezina joprojām. 20. gadsimta mijā kāds Liepājas varenais lēma, ka ēkā ieperinājusies varen bīstama baktērija un nams jānojauc! Tomēr demontētās ēkas vērtīgos ķieģeļus izmantoja. Izmantoja jaunu un lepnu savrupnamu celtniecībā. Gan Rīgā (bijušā premjera- arhitekta celtajos namos!!!), gan Liepājā. Ķieģeļus ārdīja ar tādu joni, ka pie Berči ēkas 2002. gada vasaras pēcpusdienās pat stājās rindas ar būvmateriālu kārotājiem.
Tā nu Liepāja kāda neprātīgās mantrausības dēļ zaudēja šo unikālo namu. Ak, neprāts!

Slimnīcas nojaukšana 2002. gada vasarā.
Tautās mēļoja, ka pēc toreizējā reģionālā
oligarha Griģa pasūtījuma,
kura milzu nams atrodas tieši
pretīm nelamīgajai ēkai.

Kas ir Maks Pauls Berči? 
Mazliet par to, kas vēl nezina: 1870. gadā tika radīta Liepājas būvkomisija jauna pilsētas plāna izstrādei, kā arī tika nodibināts jauns pilsētas galvenā arhitekta postenis. Uz Kurzemes guberņas valdes publicēto uzaicinājumu par pilsētas arhitekta nepieciešamību Liepājas un Grobiņas pilsētām ar 800 rubļu gada atalgojumu atsaucās būvmākslinieks Maks Pauls Berči.

Viņš bija dzimis 1840. gada 1. janvārī Štrausbergas pilsētiņā, kas atrodas netālu no Berlīnes. Savu sākotnējo arhitekta izglītību apguva Berlīnes reālskolā, kur pamatzināšanas par arhitektūru deva un jauno arhitektu spēcīgi ietekmēja toreiz slavenais Berlīnes būvmākslinieks Karls Fridrihs Šinkels, ievirzot topošo talantu atbilstoši 19. gs. otrās puses historisma arhitektūras prasībām. Pateicoties Liepājas ekonomiskai augšupejai un tam, ka Berči bija vietējais arhitekts, viņš varēja gandrīz vienpersoniski veidot moderno Liepājas tēlu. Dižā arhitekta dzīves ceļš aprāvās 1911. gada 2.martā. Tēva iesākto darbu privātajā būvprojektu birojā līdz 1935.gadam veiksmīgi turpināja dēls Maksis.

Mazliet no ēkas vēstures
Ēkas celtniecība sākās 1885. gadā. Berči slimnīcu tiem laikiem netradicionāli projektēja kā paviljona tipa slimnīcu. Tā bija jauna un pārsteidzoša pieeja, un slimnīca bija viena no tolaik modernākajām celtnēm pilsētā.

Pēdējā reize, kad bija iespēja vismaz apjaust,
cik iespaidīga bija ēka,
kuras vietā tagad vien nejēdzīgs klajums,
kas apjozts ar atbaidošu dēļu žogu.

Kad 2002. gadā ēku sāka nojaukt, tā bija Labklājības ministrijas īpašums. Pirms jaukt nost, tika veikta ēkas tehniskā novērtēšana. To veica sertificēta būvinženiere Daina Kalveiša. Toreiz viņa pauda, ka, lai arī šo ēku projektējis slavenais arhitekts Berči, tās stāvoklis esot tik slikts, ka atjaunot to izmaksātu pārāk dārgi (savādi dzirdēt tādus apgalvojumus, laikrakstos lasot, cik izmaksā Dienvidu tilta celtniecība). Pamatojoties uz šo slēdzienu, pašvaldība atļauju ēkas nojaukšanai izsniegusi 2001. gada augustā.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors Gunārs Silakaktiņš toreiz atzina, ka nekādā gadījumā nepiekrītot nojaukšanai kā vienīgajam iespējamam ēkas apsaimniekošanas variantam. Viņaprāt, šāda attieksme pret Berči mantojumu neesot ne saimnieciska, ne arī attaisnojama.

Fotogrāfs: Aigars Prūsis.

http://www.liepajnieks.lv/2007/12/neprtgie-liepjnieki.html

Liepāja . 20 gadsimts.

20. gadsimts

No 1900.gada līdz 1910. gadam notiek pavisam trīs “lielās bumbiņu spēles” jeb pašvaldības vēlēšanas.Ja iepriekšējos gados, līdz 1902. gadam, Liepājai bija viens galva – H. Adolfi, tad turpmāko laiku līdz Pirmajam pasaules karam – veseli pieci.

1902. gada vēlēšanās par pilsētas galvu kļūst dzelzceļa ierēdnis Hermanis Cinks. Viņa dienesta laiks nav garš. Veselības stāvoklim pasliktinoties, H. Cinks šķiras no amata pirms pilnvaru notecēšanas – 1906. gada 1. martā.

1908. gadā pēc sava pēcteāa V. Dreijersdorfa nāves H. Cinks uz pusotru gadu atgriežas pilsētas galvas postenī.

1906. gada vēlēšanās par pilsētas galvu ievēlē Viljamu Dreiersdorfu, viņa vietnieks – latvietis, skolotājs, namīpašnieks, no 1902. gada pilsētas valdes loceklis un sabiedriskais darbinieks Teodors Breikšs.

1910. gada par pilsētas galvu kļūst Liepājas ģimnāzijas direktors Alberts Volgemuts. Par pilsētas galvas vietnieku uz nākošo āetrgadi atkal tiek ievēlēts Teodors Breikšs, bet no 1914. līdz 1915. gadam viņš ieņem pilsētas galvas posteni.

Rūpniecība un tranzīttirdzniecība ir pilsētas ekonomiskās dzīves balsti gadsimta sākumā.

1910. gadā Liepājas 52 lielrūpniecības uzņēmumos tiek nodarbināti 7810 strādnieki, tas ir, 8,4 procenti no visa Latvijas strādnieku skaita.Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepāja ieņem nozīmīgu vietu Krievijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos.Jau 19. gs.80. gados tā tiek izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi.1899. gada pavasarī tiek apstiprināts Liepājas jūras cietokšņa būves projekts un nākamās desmitgades laikā uzbūvē kara ostu, ierīko 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus.Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu – japāņu karā mazina Liepājas bāzes nozīmi.1908. gada 1. novembrī cars Nikolajs II apstiprina Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni. 1909.gadā, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvojamo namu un rūpnieciskā celtniecība.1905. – 1907. gada revolūcijas notikumi Liepājā sasaucas ar norisēm plašajā Krievijas impērijā. 1905. gada janvārī notiek ģenerālstreiks, februārī – kaujinieki pilsētas ielās pārdroši sāk atbruņot gorodovojus, maijā notiek āetru dienu politiskais ģenerālstreiks, jūnijā – stihisks matrožu dumpis Karostā, augustā – protesti pret izsludināto armijas rezervistu mobilizāciju krievu – japāņu karā. Pavadot mobilizētos uz staciju, notiek sadursme ar dragūniem: nošauti 11, ievainoti 24 cilvēki, 1905. gada oktobrī arī Liepāju skar ģenerālstreiks – no Liepājas cietuma atbrīvoti 13 politieslodzītie, pilsētas domes ārkārtas sēdē nolemts panākt pašvaldības vēlēšanu pārcelšanu no 1905. gada decembra uz 1906. gada martu.

Gadsimta sākumā Liepāja kļūst par lielāko Krievijas emigrācijas centru.

Tiešo satiksmi ar Ņujorku no 1906. gada jūnija uztur āetri kuģi, tad deviņi, visbeidzot – 11.

1907. gadā caur Liepāju izbrauc apmēram 56 500 cilvēku, 1913. – 70 125.

Vācijas armijas karavīri Liepājas ielās 1912.gads. 

Pirmā pasaules kara priekšvakarā Liepāja kopā ar Rīgu aptver āetras piektdaļas Latvijas rūpnieciskās ražošanas, ārējās tirdzniecības apgrozījums ir 104,2 miljoni rubļu – gandrīz divas reizes vairāk nekā gadsimta ieskaņā.

1914. gada 2. augustā ar Liepājas apšaudi Latvijā sāk dunēt Pasaules karš. Sauszemes karaspēks Liepāju okupē 1915. gada maijā. Gada beigās pilsētā ir palikuši vairs tikai 43 600 iedzīvotāju. Liepājā valda vācu okupācijas kārtība, trūkums, saimnieciskais pagrimums.

1918. gada 20. novembrī virs Latviešu biedrības nama Suvorova (tag. Raiņa) ielā sāk plīvot pirmais sarkanbaltsarkanais karogs Liepājā.

1919. gada 19. janvārī notiek Liepājas pašvaldības vēlēšanas.

Tās ir pirmās vispārējās, tiešās, aizklātās vēlēšanas ne tikai Liepājā, bet visā Latvijā. Tajās uzvar Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kopējais saraksts ar ebreju “Bundu”, iegūstot 54 procentus balsu.

Kuģis „Saratova” Liepājas ostā. K.Ulmaņa valdības sagaidīšana. 1919.gada 27.jūnijā. 

Par pilsētas galvu ievēl Ansi Buševicu.

Ar 1919. gada 7. janvārī, kad, tuvojoties lielinieku armijai Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā ir pametusi Rīgu un ierodas Liepājā, pilsētas vēsturē sākas periods, kurš ieguvis apzīmējumu “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta”.

Liepājā sāk iznākt valdības laikraksts “Latvijas Sargs”, 27. februārī tiek izdots rīkojums par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, tiek uzsākta finanšu reforma.

16. aprīlī pēc vācu inspirētā valsts apvērsuma jeb aprīļa puāa, Pagaidu valdība pārceļas uz tvaikoni “Saratova”, kas angļu militārajā aizsardzībā stāv Liepājas ostā. Pēc puāa likvidēšanas 27. jūnijā tā, liepājnieku jūsmīgi sagaidīta, atgriežas krastā.

Šajā datumā Liepāju atstāj vācu karaspēks. Laikabiedru secinājums: “Valdības nostiprināšanās un izveidošanās notikusi mūsu pilsētā, caur ko tā ieņems nozīmīgu vietu Latvijas atdzimšanas vēsturē.”

Brīvības cīņas pie Liepājas ausgtāko punktu sasniedz 1919. gada novembrī, kad pie Rīgas sakautais Bermonta – Avalova karspēks tuvojas pilsētai.

14. novembris Liepājai kļūst tikpat nozīmīgs datums kā 11. novembris Rīgai un visai Latvijai. Tieši šo, 14. novembri, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Liepāja atzīmē kā savas atbrīvošanas dienu.

Latvijas Republikas sākuma gados Liepājā ir 67 400 iedzīvotāju, pilsētas 300. jubilejas priekšvakarā reģistrēti 1738 bezdarbnieki.

Īsā laikā Liepāja piedzīvo vairākas pilsētas galvu maiņas līdz 1921.gada 16. martā ievēl Evaldu Rimbenieku.

Salīdzinot ar 1913. gadu, kravu apgrozījums Liepājas ostā ir samazinājies vairāk nekā 12 reizes. Liepāja kā tirdzniecības ostas pilsēta savu nozīmi zaudējusi. Šādā situācijā dzimst iecere par Liepājas brīvostu un 1931. gada 22. septembrī likts pamatakmens pirmajai noliktavas jaunbūvei Latvijas pirmajā brīvostā.

Liela nozīme pilsētas ekonomikas stabilizēšanai un uzplaukumam ir 1929. gadā atklātajai Liepājas – Glūdas (Jelgavas) dzelzceļa līnijai.

Kopš 1920. gadu sākuma, kā arī vēlāk ievērojamākais rūpniecības uzņēmums Liepājā bija Kara ostas darbnīcas jeb KOD, kas sevī ietver mašīnu, fabriku un kuģu remonta rūpnīcu, kurā atrodas 600 pēdu garie doki, lielākie Baltijas jūrā, un viens mazais peldošais doks.

1935. gadā KOD sāka ražot lidmašīnas. Tie bija modeļi KOD – 1 un KOD – 2, paredzētas aizsargu aviācijas un aeroklubu vajadzībām.

Otrs lielākais pilsētas uzņēmums ir Liepājas drāšu fabrika, kuru 1933. gadā, nonākušu parādos, iegūst KOD.

Viens no lielākajiem nozares uzņēmumiem ir arī ādu fabrika akciju sabiedrība “Korona”.

Liepājas saimnieciskajā dzīvē stabilas pozīcijas ir arī vairākiem nelieliem uzņēmumiem, piemēram, J. Bokuma harmoniju darbnīcai, brāļu Antonišķu velosipēdu darbnīcai. 1935. gadā veiktā rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu skaitīšana liecina, ka Liepājā ir 267 uzņēmumi ar mehanizētu dzinējspēku vai vismaz pieciem algotiem strādniekiem un 1576 uzņēmumi bez mehāniskā dzinējspēka ar vismaz āetriem strādniekiem.

1937. gada 15. jūnijā Liepāja kļūst par pirmo pilsētu valstī, kuru ar Rīgu savieno regulāra gaisa satiksme.

1930. gados Liepāja piedzīvo lielu būvniecības aktivizēšanos: savu jauno dievnamu 1934. gadā iegūst Liepājas Lutera draudze, 1935. gada 18. maijā tiek atvērta Armijas ekonomiskā veikala jaunbūve, 27. oktobrī notiek jaunā Latviešu biedrības nama iesvētīšana un atklāšana, 1937. gadā atveras jaunā Liepājas krājkase un lombards, 1938. gada 2. oktobrī iesvēta un atklāj jauno 28. janvāra Draudzīgā aicinājuma pamatskolu.

Liepāja ir kļuvusi arī par izglītības un kultūras pilsētu: 1920. gadā savu darbību uzsāk Valsts Liepājas tehnikums, 1921. gadā Liepājas reālģimnāzija kļūst par Valsts Liepājas vidusskolu, 1926. gadā tiek atvērta Latvijā pirmā mākslas amatniecības skola.

1922. gadā tiek dibināta Liepājas opera. Latviešu dramatiskais teātris pilsētā pastāv jau kopš 1907. gada.

1922. gadā nodibinās Liepājas konservatorija, 1927. gadā – Liepājas filharmonija. 1924. gadā apmeklētājiem tiek atvērts Pilsētas muzejs.

1939. gadā un 1940. gadā Liepājā izvietojas 15 000 padomju karavīru. Viņu uzturēšanās rada ne mazums sadzīves problēmu. 1940. gadā tiek pieprasīta māju atbrīvošana no latviešu iedzīvotājiem Tosmares apkārtnē, kā arī visa tur esošā īpašuma nodošana. Jau 1939. gada oktobra beigās Sarkanas armijas garnizona komandants paziņo, ka “satiksme caur Tosmari privātām personām līdz turpmākam rīkojumam būs slēgta.”

Sākās nekontrolējams PSRS pilsoņu ieplūdums Latvijā. Daļa no tiem ir NKVD aģenti ar uzdevumu graut pastāvošo iekārtu un gatavot Latvijas okupāciju.

1939. gada 6. oktobrī Hitlers pasludina jaunu kārtību Austrumeiropā, jau 28. septembrī Maskavā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops parakstījis protokolu, kas nosaka vācu tautības iedzīvotāju izceļošanas kārtību. Pārvietošana sākas 1939. gada oktobra vidū ar speciāli no Vācijas piegādātiem kuģiem, visus organizatoriskos darbus veic paši vācbaltieši.

Pēc statistikas datiem Liepājā dzīvo 4520 vāciešu – 8 procenti no pilsētas iedzīvotāju skaita.

3. novembrī darbu uzsāk repatriācijas iecirknis. Simtiem vācu tautības Latvijas pilsoņu ik dienas atsakās no Latvijas pavalstniecības un 7. decembrī, kad Liepāju atstāja pēdējais kuģis ar izceļotājiem, no Latvijas pavalstniecības ir attiekušies 8396 vācieši.

1940. gada 18. jūnijā Liepājā “Tosmares” nelegālā komunistiskās partijas grupa pēc LKP Liepājas pilsētas komitejas norādījuma gatavo masu demonstrāciju.

19. jūnijā notiek “Tosmares” strādnieku demonstrācija ar lozungu: “Nost Ulmaņa valdību!”.

20. jūnijā mītiņš notiek Annas tirgus laukumā, tiek ieņemtas nozīmīgas pilsētas iestādes un pasludināta padomju vara.

30. jūlijā sākas rūpnīcu, uzņēmumu un namu nacionalizācijas process.

1941. gada 14. un 15. jūnijā uz Sibīriju un Padomju savienības attālajiem arktiskajiem apgabaliem izvest apmēram 17 000 iedzīvotāju, no Liepājas novada – aptuveni divus tūkstošus. 

Otrais pasaules karš

Sarkanās Armijas karavīri

1.maija parādē Liepājā

1941.gads.

1941. gada 22. jūnijā sākas karš. LKP Liepājas pilsētas komiteja veido bruņotas strādnieku vienības, kuru sākotnējais uzdevums ir uzņēmumu apsardzība un patrulēšana ielās.

22. jūnijā uz komunistu partijas pilsētas komiteju no Sarkanās armijas noliktavām tiek nogādātas ap 300 vecās sistēmas šauteņu. Katram strādniekam izsniedz šauteni un piecas patronas. Pilsētas bruņoto civilo aizstāvju skaits vēlākos pētījumos tiek lēsts uz 1033.

Tikai 29. jūnijā vācu karaspēks spēj iekļūt Vecliepājā. 

“…Divīzija svinēja uzvaru, taāu tā bija arī rūgta mācība, par kuru vajadzēja samaksāt daudz asiņu,” vēlāk rakstīs vācu vēsturnieki. Vācu puses zaudējumi, pēc pētnieku aprēķiniem, bija aptuveni 2000 kritušo. Vēsturnieks Andrievs Ezergailis secina: “Liepāja bija pirmais ērkšķis Barbarosa plāna sākotnējo panākumu kronī…”.

Kara pirmie postījumi ir plaši: 117 ēkas sagrautas pilnībā, 450 – daļēji bojātas. Lielākie postījumi ir Vītolu, Graudu, Lielās ielas, Rožu laukuma un ostas apkārtnē.

Dzeltenās zvaigznes ēnā ebreju medības sākas jau okupācijas pirmajās dienās. Pirmais dokumentos atspoguļotais slaktiņš notiek 3. vai 4. jūlija vakarā Raiņa parkā. Pilsētas aizstāvji tur atstājuši nocietinājumu tranšejas, vācieši tās piepilda ar līķiem, vēlāk gan atļaujot pārapbedīt kapsētā.

Ebreju sinagoga Pētera ielā 9 tiek nojaukta, pilsētā atvērti speciāli veikali ebrejiem, pārtikas devas tajos mazākas nekā pārējiem pilsētniekiem.

Lielākā slaktiņa vieta ir Šķēdē, bijušajā Latvijas armijas poligonā pie jūras. Kopā ar ebrejiem tur tiek iznīcināti ķīlnieki, komunisti un čigāni.

Trīs dienu laikā no 1941. gada 15. līdz 17. decembrim Šķēdes kāpās nogalina vairāk nekā pusi Liepājas ebreju. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Liepājā dzīvoja 7379 ebreji, bet kopā ar apkārtnē dzīvojošiem – ap 7600. Vismaz 5000 Liepājas un tās apkārtnes ebreju nogalināti 1941. gadā, no tiem decembrī – 3019.

1942. gadā Liepājas geto vēl dzīvi 800 ebreju. Geto slēdz 1943. gada rudenī un visus ebrejus pārvieto uz Mežaparka koncentrācijas nometni Rīgā.

Pētījumi liecina, ka pretošanās gars Liepājā pret vāciešiem izpaudās kā lielāka līdzjūtība ebrejiem nekā tas bija citās Latvijas pilsētās. Pēc geto likvidēšanas liepājnieka Roberta Sedola izveidotā slēptuvē Tirgoņu ielas 14. nama pagrabā 1945. gada 9. maiju sagaidīja 11 izglābtie ebreji, pats glābējs gāja bojā 10. marta artilērijas apšaudē.

1941. gada 2. septembrī ar Verdi “Traviatu” jauno sezonu atklāj Liepājas operas un drāmas teātris, turpmāko gadu sezonas sākas ar Vāgnera “Loengrīnu” un Vēbera “Burvju strēlnieku”.

Pilsētas muzejā notiek mākslas izstādes, 1943. gada 27. maijā ap 20 000 dalībnieku pulcējās Liepājā Kurzemes novada 5. dziesmu svētkos.

1944. gada oktobra sākumā Sarkanajai armijai izdodas pārtraukt sauszemes sakarus ar Kurzemi. Vācieši aplenkto Kurzemes daļu nosauc par Kurzemes cietoksni.

Šeit atradās apmēram 200 000 vācu un latviešu kareivju un ap pusmiljons iedzīvotāju, ieskaitot visus bēgļus. Kurzemes cīņas turpinās septiņus mēnešus.

Oktobrī atmosfēra Liepājā līdzinās haosam: kilometriem garas bēgļu rindas. Pilsēta tiek sistemātiski un nežēlīgi bombardēta. Vienīgais glābējs – apmācies laiks. Tad pilsētnieki sacīja: “Esam laimīgi.”

Liepājas bīskapijas bīskapa vietnieks Julijans Vaivods savā dienasgrāmatā ierakta: “No skaistas, lepnas un bagātas dāmas Liepāja ir kļuvusi kropla ubadze.”

20. gadsimta 50. – 80. gadi

Karaflotes bāzes izveides

Liepājas ostā slepanais

dokuments.

Pēc kara Liepājas iedzīvotāju skaits pieaug no 64 200 1950. gadā līdz 72 800 1960.gadā.

1959. gadā 52,4 procenti no pilsētas iedzīvotājiem ir latvieši, 34,3 procenti – krievi, 3,6 procenti – ukraiņi, 2,4 procenti baltkrievi, 2,8 procenti – lietuvieši, 2,2 procenti – poļi. Nākamajās desmitgadēs latviešu skaits Liepājā samazināsies.

1960. gadā rūpnīcā “Sarkanais metalurgs” uzstāda automatizētu velmētavu “350”. 1964. gadā izveidots jauns uzņēmums – Okeāna zvejas flotes Liepājas bāze. 1965. gadā sākas jauna mikrorajona celtniecība pilsētas Dienvidrietumu daļā. 

1966. gada 15. septembrī PSRS Ministru Padome pieņem lēmumu, sākot ar 1967. gada 1. septembri Liepājas ostu attīstīt kā jūras kara bāzi un slēgt to tirdzniecības kuģiem, izņemot tos kuģus, kuri pārvadā jēlcukuru no Kubas. Lai iebrauktu Liepājā tiek ieviests pasu režīms. Personām, kuras Liepājā nav pierakstītas, nepieciešamas īpašas atļaujas.

1970. gadā Liepājā ir 92 900 iedzīvotāju, no tiem latvieši 47,5 procenti jeb 44 121.

1987.gada novembrī notiek pirmā grupas “Helsinki – 86 “ organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, tā pārvēršas demonstrācijā, kas tiek brutāli izklīdināta.

1988. gada oktobrī 39 Liepājas delegāti piedalās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Rīgā.

12. novembri noteik LTF Liepājas nodaļas pirmā konference.

18. novembrī virs Liepājas Pedagoģiskā institūta svinīgi tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs, vakarā notiek grandiozs liepājnieku gājiens no Ziemeļu kapiem līdz Vecliepājas jūrmalai. Tas noslēdzas ar mītiņu.

20.gadsimta 90. gadi

1991. gada augusta puča dienās notiek Pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicina iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābj militāri civilā komiteja.

Liepājas uzņēmumos sācies streiks, pārtraukta tramvaju un autobusu satiksme. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņem LKP īpašumu Graudu ielā 50. Tiek demontēts Ļeņina piemineklis.

1994. gada 31. augustā Liepājā pilnībā beidz pastāvēt bijusī padomju jūras kara flotes bāze.

Pašvaldības vēlēšanās par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlē Teodoru Eniņu.

1997. gada 18. februārī Saeima pieņem Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu.

1997. gada 18. martā uz pirmo sēdi pulcējas jaunievēlētie pilsētas domnieki. Par Pilsētas domes priekšsēdētāju ievēlē Uldi Sesku.

Sagatavoja Liepājas muzeja direktores vietniece zinātniskajā darbā Uļa Gintnere

Макс Паул Берчи. Кто определил архитектурный облик Лиепаи?

И кто только от нас, русских, не натерпелся… В какой лес не зайдешь – все шишки ещё их дедушки потеряли. Но падают они исключительно на нашу голову. В которую, видно, по каким-то – может, национальным? – особенностям временно перемещается центр третьей планеты Солнечной системы.Небольшой, но как говорят, очень даже уютной такой планеты.

А законы гравитации – туды ж их, и в хвост, и в гриву – никто, оказывается, не отменял. Вот и сыплются эти шишки… И все на нас, на нас. Да в таком приличном количестве!

Вот и Латвия на нас острый зуб наточила. Говорят, есть за что. Вот взять, к примеру, Лиепаю. В этом славном городе до конца XIX века даже тюрьмы не было. А зачем? В Лиепае – всё спокойно. Тишь, да гладь… Была. До самого этого конца. В котором вдруг понадобилось ещё тем, императорским милитаристам построить военно-морскую базу. Так называемую Каросту.

И не придумали они ничего лучшего, как заслать на строительство военного городка тысячу… Целую тысячу российских разнорабочих. Может, даже и побольше чуток. Кто ж их, разнорабочих этих, считал тогда? Не до того стало в мягких либавских – именно так в то время называлась Лиепая – муравах.

Они же, разнорабочие эти окаянные, сразу начали. «Чего-чего»… Ясное дело – не строить. Это – уже потом. И не так быстро, как хотелось бы. Первым делом начали они водку пьянствовать и безобразия разные нарушать.

Да так усиленно, что либавским властям срочно пришлось сносить старое здание больницы по улице Дарзу, 14 и 29 июля 1892 года отводить высвободившийся земельный участок площадью 860 саженей под строительство тюрьмы.

По всей видимости, проблема была настолько актуальна, а безобразия нарушались так усиленно, что подрядчики Риге и Деммис работали не покладая рук. Причем первый не «покладал» их по отношению к камню, а второй – к дереву. И уже через год все камеры новенького двухэтажного кирпичного здания, построенного по проекту Паула Макса Берчи, заполнились не очень радостными и совсем не добровольными жильцами. Правда, национальности у них, как на то указывают сохранившиеся тюремные архивы, были самые разные.

Но кто нынче будет ковыряться по тем архивам? Оно ж всё и без них – яснее ясного. А раз так, то, может, оставим всем известную, избитую, а от того – не такую уж и интересную тему об извечной русской вине за всё, ими содеянное? А вот в автора проекта тюремного здания вглядимся пристальнее. На мой взгляд, он того заслуживает.

Родился Макс 14 января 1840 года в небольшом немецком городке Штраусберг, что лежит не очень далеко от Берлина. Его отец был не только хорошим, но и потомственным плотником. И дед, и прадед Берчи в совершенстве владели этим ремеслом. Можно сказать, что профессию Макса, не спросив у него на то никакого согласия, выбрали его предки ещё до того, как он появился на свет. И вполне возможно, что строил бы молодой Берчи в родном Штраусберге и знать бы ничего не знал о такой далекой Латвии. Тем более, о Курземе и Либаве.

Но родился он в большой семье. В которой, помимо него, было ещё восемь детей. Так получилось, что старший брат Макса – Отто, стал архитектором. И по праву старшинства застолбил за собой штраусбергский строительный участок. А младший не захотел донашивать пиджаки и брюки, оставшиеся от выросшего из них Отто. Видимо, не ужиться было в одной небольшой берлоге двум молодым, да вдобавок ко всему ещё и честолюбивым, медведям Берчи. Вот Макс и уехал. Туда, куда глаза глядели.

А глядели они у него сначала в сторону Берлина, где он какое-то время присматривался к опыту работы Фридриха Шинкеля, романтический историзм которого потом воплотится в архитектурных проектах самого Паула Макса. Но воплотится уже не в Берлине.

Вторая половина XIX века стала для Восточной Европы временем становления и бурного развития новых промышленных производств, которые требовали не только рабочих рук, но грамотных, талантливых специалистов. И в 1860-м Макс перебирается из Берлина в Ригу. А уже оттуда – в Динабург (нынешний Даугавпилс), где он в 1869-71 гг. руководит строительным бюро Рижско-Витебской железной дороги.

Неподалеку, всего в 70 километрах от этого города, Берчи возводит один из своих первых самостоятельных и, пожалуй, самый грандиозный объект – костел в Рокишкисе, и сегодня относящийся к наиболее дорогостоящим культовым сооружениям не только Литвы, на территории которой он стоит, но и всей Балтии. А построил его 28-летний студент(!) Санкт-Петербургской Императорской художественной академии.

Но в полной мере архитектурный талант Макса раскроется уже в Либаве, где он более тридцати лет, с 1871 по 1902 год, занимал должность главного городского архитектора.

Хотя… Должность должностью, а возможность творить – это несколько иное. У Берчи она была.

Дело в том, что долгие годы не только чисто деловые, рабочие отношения, но и настоящая дружба соединяли его с Карлом Улихом, сначала возглавлявшим Большую городскую гильдию, а затем ставшего и бургомистром Либавы. Эти два человека, волею судьбы оказавшиеся рядом, хорошо понимали друг друга. И Берчи, будучи главным архитектором, получил практически неограниченный кредит доверия со стороны городских властей. Благодаря чему он, практически единолично, сам один создал архитектурный облик Лиепаи. Или, как минимум, её исторического центра.

Чего только не строилось в Либаве конца XIX начала XX веков по проектам Макса Берчи! Ну, о тюрьме уже говорилось. Но прежде чем попасть в неё, надо выслушать приговор суда. Так вот оно, здание построенное… Правильно! Максом Берчи. Здание окружного суда, в котором нынче располагается Лиепайская городская дума.

А архив, благодаря которому мы узнали, что первые заключенные Либавской тюрьмы были самых разных национальностей? Он ведь тоже… В здании, возведенном по проекту Макса Берчи.

Помимо них можно ещё вспомнить о вокзале, пожарном депо, техникуме, зданиях музея, «газовой конторы»…

Что? Кто-то начал пальцы загибать? Не надо! Напрасный труд. У нас их – всего десять. На обеих руках. А лиепайские краеведы как-то посчитали. И вышло у них… Так, плюс-минус. Более 50 самых разных строений появились в Лиепае на рубеже веков благодаря главному городскому архитектору.

Не всем им удалось в целости и сохранности «дожить» до нового столетия. Но 34 и сегодня стоят на старых улочках в историческом центре города. И это только те, «родословная» которых известна от самого первого колена. На самом деле, зданий, построенных Максом Берчи, в Лиепае может быть гораздо больше.

Берчи ведь был приверженцем эклектизма. В котором, как и в доме Облонских, всё смешалось. И романский стиль, и готика, и классицизм. А ещё – и барокко с ренессансом – туда же. До кучи малы. И вот в такой сборной солянке… Попробуй определись – берчиево оно? Или нет?..

Да разве в этом, вообще-то, дело?

Самый известный лиепайский архитектор умер 15 марта 1911 года. И был похоронен на старом лютеранском кладбище того самого города, облик которого он определил. Вот уже век… Ровно век, как Макс Берчи не ходит по улицам, на которых стоят построенные им здания. А его могила – в полном порядке. На ней всегда – чисто и прибрано.

Если о ком-то из нас будут помнить… Ну, хотя бы вполовину от того, как Лиепая помнит Макса Берчи. Да даже в четверть от того! Об этом человеке можно будет смело сказать, что свою жизнь он прожил не зря.

http://dpo-sv.ru/pubs/390-373-maks-paul-berchi-kto-opredelil-arkhitekturnyy-oblik-liepai.html

Liepāja 12.09.2012.-Turpinājums.Dzimtas saknes.

Šīs vasaras beigās Dievs man uzdāvāja iespēju nokļūt Liepājā uz Svētā un labticīgā kņaza Aleksandra Ņevska vārdā nosauktās, pareizticīgās baznīcas altārsvētkiem. Tas man bija tik negaidīti, kad no šīs baznīcas virsgana - priestera Igora šovasar saņēmu ziņu, ka šo baznīcu ir projektējis un cēlis mans vecvectēvs  Pauls Makss Berčī.



28.augustā, šajā gadā, kad biju Igaunijā, Pjuhticas sieviešu pareizticīgajā klosterī uz Dievmātes Aizmigšanas svētkiem, tad dziedot kopā ar mūķenēm,  kreisā klirosa korī, kurā es esmu vienmēr laipni aicināta dziedāt, kad tur atbraucu, es satikos ar Dieva kalponi Ņinu, kas arī vienmēr dzied šeit, kad atved savus svētceļotājus no Liepājas un no citām Latvijas pilsētām, un kas ir arī baznīcas, kuru cēlis mans vecvectēvs, svētdienas skolas vadītāja un baznīcas kora dalībniece. Kad izstāstīju viņai par savu vecvectēvu, Ņina man pieteica, ka man tagad esot pienākums atbraukt uz baznīcas altārsvētkiem jau kā baznīcas cēlāja mazmazmeitiņai. Es ar lielāko prieku uzņēmu tādu uzaicinājumu, un visu atstāju Dieva ziņā....

Biju bezgala laimīga jau par to ziņu, ka mans vecvectēvs ir uzcēlis pareizticīgo baznīcu Liepājā, nosauktu tieši svētā Aleksandra Ņevska vārdā, jo pirmā pareizticīgo baznīca Rīgā, kuru sāku apmeklēt, kad vēl nemaz nebiju pareizticīga, bija tieši arī Svētā Aleksandra Ņevska vārdā nosauktā dzeltenā baznīciņa uz Lāčplēša un Brīvības ielas stūra.

Ar lielu satraukumu sirdī devos uz Liepāju, uz svētkiem. Pa ceļam, braucot pie mašīnas stūres, es atcerējos to, ka mans dēls 10 gadus atpakaļ mācījās Liepājas mūzikas vidusskolā, es bieži viņu vedu ar mašīnu uz Liepāju, jo viņam bija grūti braukt ar autobusiem, bija slikti. Viņš dzīvoja pie manas vīra mātes, mājā, kas ir tieši blakus šai baznīcai. Es vienmēr pie tās piegāju, bet nekad tā nebija atvērta dienas laikā. Tad es vēl neko nezināju par savu vecvectēvu, un arī par to, ka es stāvēju pie viņa celtās baznīcas vārtiem.

Braucot šodien uz Liepāju, manā galvā virmoja dažādas domas, pilnas satraukuma un  intereses par to, kā būs tagad, kad es atbraukšu, un atkal pieiešu pie tās pašas kokā celtās  baznīciņas vārtiem, vai tie būs vaļā? Kāds būs koris? Kāda būs kora reģente (diriģente)? Kādi cilvēki būs draudzē? Kāda baznīca izskatās no iekšpuses? Kādas ikonas būs baznīcā? Kādi būs sienu gleznojumi? Mēģināju sev laiku aizņemt ar lūgšanu, lai nebūtu vairs to domu, kas radīja manī nemieru. Bija skaista un silta atvasaras diena, un pa mašīnas logiem slīdošā daba priecēja sirdi un prātu. Un tā es laimīgi nokļuvu līdz Liepājai.

Kad ierados baznīcā, man pateica, ka tēvs Igors jau ir altārī, un ka viņu varēs satikt tikai pēc Dievkalpojuma  beigām. Man  ļoti gribējās piedalīties Dievkalpojumā, dziedot klirosā(baznīcas korī), un Ņina, kas mani sagaidīja, pateica dežurantei, ka ir jāuzraksta vēstulīte tēvam Igoram un jānogādā altārī ar ziņu, ka ir ieradusies baznīcas cēlāja mazmazmeita. Tā arī tika izdarīts....

Tēvs Igors tūlīt pat iznāca laukā no altāra, un mēs sasveicinājāmies, un es saņēmu svētību doties uz kori dziedāt. Kad uzkāpu balkonā, iepazinos ar kora vadītāju, ar visiem koristiem, pateicu, kas es esmu, un ka jau dziedu Dievkalpojumos 10 gadus, un īsi izstāstīju, kādās baznīcās un klosteros esmu dziedājusi. Tad Ņina pēkšņi arī sāka stāstīt par mani, itkā es esot operdziedātāja, par ko biju tik ļoti pārsteigta, ka nezināju, ko darīt, bet laika vairs nebija, lai informāciju izlabotu, ka es no estrādes dziedātājas esmu kļuvusi jau par operdziedātāju, jo sākās Dievkalpojums, un es ar aizturētu elpu sāku dziedāt kopā ar koristiem, kas dziedāja ļoti labi un tik saliedēti, un es sajutu to, ka esmu beidzot nokļuvusi tur, kur man vienmēr ir gribējies būt. Kora reģente, Katrīna, jauna sieviete, jūtams, ka ar izcilu reģentes izglītību, kas vēlāk arī apstiprinājās-Pēterburgas Garīgās Akadēmijas reģenta klase, ļoti stingri un mērķtiecīgi vadīja kori, un „dabūja no tā ārā” pārliecinošu un saskanīgu skaņu, dziedot garīgos dziedājumus, kas ir pilni ar dažādiem locījumiem un izvijumiem. Pie sevis nodomāju, ka mans vecvectēvs arī kādreiz 19-tajā gadu simtenī, kā rakstīja savā dzimtas vēsturē viņa mazmazmeitiņa Angelika Berčī no Vācijas, bija devies uz Pēterburgu, lai 1869. gadā Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā iegūtu mākslinieka grādu, jo ar Vācijas arhitekta diplomu tajā laikā nevarēja kļūt par galveno pilsētas arhitektu Liepājā, kur viņš tika aicināts strādāt šajā amatā no 1871. gada. Pēterburgas izglītības spožums joprojām bija kā īsts dārgakmens, kas spīd un laistās pat līdz šai dienai kā izcila markas zīme gan Liepājas cēlāja, tajā laikā, no 1871. gada līdz 1902. gadam, pilsētas galvenā arhitekta darbā, gan arī šajos laikos, jaunas reģentes roku līnijās, kad viņa vadīja kori, ko es redzēju un sajutu Dievkalpojuma laikā. Manī radās ļoti stipra pārliecība, kas manī ir bijusi vienmēr, lasot pareizticīgo literatūru, lasot par svētajiem, par viņu dzīvēm, par Sv. Cara Nikolaju II un viņa ģimeni, par tā laika cariskās Krievijas ļoti augsto izglītības līmeni, un atstāto garīgo mantojumu, kas pārmantojas un tiek ar Dieva gādību nodots  tālāk nākamajām paaudzēm – nekas neizzūd un netiek pazaudēts, ja tas no Dieva dots, un to rūpīgi glabā. Šī atziņa manā sirdī, kā sarkanie Berčī ķieģelīši, tika celta visus šos gadus, un tad es sapratu, ka šo manu dvēseles māju būvē pats Dievs kopā ar saviem svētajiem, ar svēto Aleksandru Ņevski,  ar svētā Cara Nikolaja II ģimeni, un arī manu vecvectēvu - Liepājas pilsētas cēlāju Paulu Maksu Berčī.

Dziedot korī Dievkalpojuma laikā sāku pamazām pētīt no balkona visu, ko varēja redzēt - gan arkveida koka konstrukcijas, detaļas, sienu zīmējumu ornamentiku, altāri, ikonas, un vitrāžas, pat vitrāžas tika izmantotas arī šajā  no koka celtajā baznīciņā, kas bija tik raksturīgi manam vecvectēvam, izmantot tās, ceļot luterāņu un katoļu baznīcas.

 Liepājas Universitāte (kādreiz 10.8-gadīgā skola),
 kuru projektējis Pauls Makss Berčī)

Man bija bail pat pakustēties, un paelpot dziļāk no tā saviļņojuma, ko izjutu. Visapkārt bija tik cēli, tik skaisti, un es sajutu to, ka es esmu nokļuvusi beidzot mājās, pie sava vecvectēva, par kuru es biju tik ilgi lūgusies Dievam, lai uzzinātu, kas viņš ir? Man vajadzēja nodzīvot šajā pasaulē 54 gadus, man vajadzēja iziet cauri dažādiem dzīves pārbaudījumiem - dažādām likstām un nedienām, krist un celties, gūt un zaudēt, man vajadzēja uzzināt par Dievu, man vajadzēja kļūt par pareizticīgu  cilvēku, vārdā Marija. Man vajadzēja desmit gadus sevī ticību izkopt, to mācīties, vajadzēja aiziet prom no pasaulīgās un mānīgās dzīves labumiem un kārdinājumiem, man vajadzēja mācīties dziedāt garīgos dziedājumus un lūgšanas, dziedāt un kalpot dažādos baznīcas koros. Man vajadzēja samierināties ar visu, ko Dievs man sūtīja kā pārbaudījumu manai ticībai,  lai es varētu  atbraukt uz pilsētu, kurā es biju dzimusi, augusi, mācījusies, un nokļūt baznīcā, kuru bija projektējis un uzcēlis mans vecvectēvs, un kura bija šodien atvērta, un kurā mani gaidīja kā baznīcas cēlāja mazmazmeitiņu, un kurā man bija svētība kalpot kā dziedātājai nu jau kopā ar savu vecvectēvu kā baznīcas cēlāju, tieši šodien, baznīcas altārsvētkos.

Tas noteikti bija Dieva nolūks un Dieva griba, ka tikai tādā veidā mēs varējām viens otru atrast, es savu vecvectēvu, un viņš, jau no mūžības, mani kā savu mazmazmeitiņu, kalpojot vienā baznīcā, man kā dziedātājai, un viņam kā baznīcas cēlājam. Šajā dienā Dievs savienoja mūs, mani ar manu vecvectēvu ne tikai ar radniecības saitēm, bet arī ar garīgajām saitēm, kas ir daudz stiprākas, un nezūdošas nekādos laika mērogos, un kas vienmēr mūs ir saistījušas un saistīs.

Laikam tāpēc šis lielais noslēpums, kas bija mans vecvectēvs, tika ar Dieva ziņu tik ilgi glabāts. Un, kad laiks pienāca, tad Dievs man to atklāja. 
Es biju arī pie vecvectēva uz kapa, es lūdzos par viņa un viņa tuvinieku dvēselēm, un pēc kāda laika man atkal bija iespēja būt Liepājā, un tad jau kopā ar mācītāju, priesteri-tēvu Igoru nokalpot „Aizlūgumu par mirušajiem” pie mana vecvectēva dzimtas kapakmeņa. Tēvs Igors apsolīja, ka viņš atnāks vēl šeit, un nomierināja mani ar to, ka par manu vecvectēvu tiek pienestas lūgšanas Dievam katrā Liturģijā, kas notiek baznīcā, kā par baznīcas cēlāju.

Es Tevi mīlu, vecvectētiņ, Paul Makss Berčī!

Es Tevi slavēju Dievs par Tavu lielo žēlsirdību, un pateicos Tev, Dievs!

Maria Bertschy.

 Fotogrāfijas.

Paula Maksa Berčī atdusas vietā, Liepājas Vecajos kapos.

Paula Maksa Berčī atdusas vietā,
 Liepājas Vecajos kapos.

Peldu ielas 44.nams ir celts 1902. gadā.Liepāja.
(Pieļauju, ka, ir iespējams,ka  šajā īres namā
dzīvoja mana vecvecmāmiņa Marija Bezeks ar saviem
diviem bērniem, meitu Alvīni Bertu - manu vecmāmiņu, un dēluJāni,
kas bija Paula Maksa Berčī ārlaulības bērni.
Pēc P.M.Berčī nāves  šo māju viņa oficiālā ģimene uzreiz pārdeva).

Peldu ielas 44.nams ir celts 1902. gadā.Liepāja.

 (Šis Paula Makša Berčī celtais īres nams ir unikāls arhitektūras veidojums,
 kā liecība viņa  gara un dvēseles lidojumam, 
ko viņš ir izjutis tajā laikā, kas ir arī laiks, kad viņš  satiek 
manu vecvecmāmiņu Mariju Bezeks. ).

        

Sv. Aleksandra Ņevska vārdā nosauktā
Liepājas pareizticīgā baznīca.
Celta 1891. gadā.
Projektējis un cēlis  Pauls Makss Berčī.