Brīnumainā piedzimšana....

Novembra nakts

palātas istabā klusums un tumšs

tikai aiz loga retas sniega pārslas krīt

cilvēks ir piedzimis un 

var sākties puteņa laiks

dzīves laiks

esmu mamma

Maria Bertschy

Dzimšandieniņa!

....laikam jau tomēr  tā  ir  svarīga diena, kad cilvēks nāk pasaulē. Kaut arī tas ir jau otrais etaps cilvēka mūžā. Pirmais etaps, izrādās bija mātes miesās...bet šo etapu  gan neatceros....

        

Макс Паул Берчи. Кто определил архитектурный облик Лиепаи?

И кто только от нас, русских, не натерпелся… В какой лес не зайдешь – все шишки ещё их дедушки потеряли. Но падают они исключительно на нашу голову. В которую, видно, по каким-то – может, национальным? – особенностям временно перемещается центр третьей планеты Солнечной системы.Небольшой, но как говорят, очень даже уютной такой планеты.

А законы гравитации – туды ж их, и в хвост, и в гриву – никто, оказывается, не отменял. Вот и сыплются эти шишки… И все на нас, на нас. Да в таком приличном количестве!

Вот и Латвия на нас острый зуб наточила. Говорят, есть за что. Вот взять, к примеру, Лиепаю. В этом славном городе до конца XIX века даже тюрьмы не было. А зачем? В Лиепае – всё спокойно. Тишь, да гладь… Была. До самого этого конца. В котором вдруг понадобилось ещё тем, императорским милитаристам построить военно-морскую базу. Так называемую Каросту.

И не придумали они ничего лучшего, как заслать на строительство военного городка тысячу… Целую тысячу российских разнорабочих. Может, даже и побольше чуток. Кто ж их, разнорабочих этих, считал тогда? Не до того стало в мягких либавских – именно так в то время называлась Лиепая – муравах.

Они же, разнорабочие эти окаянные, сразу начали. «Чего-чего»… Ясное дело – не строить. Это – уже потом. И не так быстро, как хотелось бы. Первым делом начали они водку пьянствовать и безобразия разные нарушать.

Да так усиленно, что либавским властям срочно пришлось сносить старое здание больницы по улице Дарзу, 14 и 29 июля 1892 года отводить высвободившийся земельный участок площадью 860 саженей под строительство тюрьмы.

По всей видимости, проблема была настолько актуальна, а безобразия нарушались так усиленно, что подрядчики Риге и Деммис работали не покладая рук. Причем первый не «покладал» их по отношению к камню, а второй – к дереву. И уже через год все камеры новенького двухэтажного кирпичного здания, построенного по проекту Паула Макса Берчи, заполнились не очень радостными и совсем не добровольными жильцами. Правда, национальности у них, как на то указывают сохранившиеся тюремные архивы, были самые разные.

Но кто нынче будет ковыряться по тем архивам? Оно ж всё и без них – яснее ясного. А раз так, то, может, оставим всем известную, избитую, а от того – не такую уж и интересную тему об извечной русской вине за всё, ими содеянное? А вот в автора проекта тюремного здания вглядимся пристальнее. На мой взгляд, он того заслуживает.

Родился Макс 14 января 1840 года в небольшом немецком городке Штраусберг, что лежит не очень далеко от Берлина. Его отец был не только хорошим, но и потомственным плотником. И дед, и прадед Берчи в совершенстве владели этим ремеслом. Можно сказать, что профессию Макса, не спросив у него на то никакого согласия, выбрали его предки ещё до того, как он появился на свет. И вполне возможно, что строил бы молодой Берчи в родном Штраусберге и знать бы ничего не знал о такой далекой Латвии. Тем более, о Курземе и Либаве.

Но родился он в большой семье. В которой, помимо него, было ещё восемь детей. Так получилось, что старший брат Макса – Отто, стал архитектором. И по праву старшинства застолбил за собой штраусбергский строительный участок. А младший не захотел донашивать пиджаки и брюки, оставшиеся от выросшего из них Отто. Видимо, не ужиться было в одной небольшой берлоге двум молодым, да вдобавок ко всему ещё и честолюбивым, медведям Берчи. Вот Макс и уехал. Туда, куда глаза глядели.

А глядели они у него сначала в сторону Берлина, где он какое-то время присматривался к опыту работы Фридриха Шинкеля, романтический историзм которого потом воплотится в архитектурных проектах самого Паула Макса. Но воплотится уже не в Берлине.

Вторая половина XIX века стала для Восточной Европы временем становления и бурного развития новых промышленных производств, которые требовали не только рабочих рук, но грамотных, талантливых специалистов. И в 1860-м Макс перебирается из Берлина в Ригу. А уже оттуда – в Динабург (нынешний Даугавпилс), где он в 1869-71 гг. руководит строительным бюро Рижско-Витебской железной дороги.

Неподалеку, всего в 70 километрах от этого города, Берчи возводит один из своих первых самостоятельных и, пожалуй, самый грандиозный объект – костел в Рокишкисе, и сегодня относящийся к наиболее дорогостоящим культовым сооружениям не только Литвы, на территории которой он стоит, но и всей Балтии. А построил его 28-летний студент(!) Санкт-Петербургской Императорской художественной академии.

Но в полной мере архитектурный талант Макса раскроется уже в Либаве, где он более тридцати лет, с 1871 по 1902 год, занимал должность главного городского архитектора.

Хотя… Должность должностью, а возможность творить – это несколько иное. У Берчи она была.

Дело в том, что долгие годы не только чисто деловые, рабочие отношения, но и настоящая дружба соединяли его с Карлом Улихом, сначала возглавлявшим Большую городскую гильдию, а затем ставшего и бургомистром Либавы. Эти два человека, волею судьбы оказавшиеся рядом, хорошо понимали друг друга. И Берчи, будучи главным архитектором, получил практически неограниченный кредит доверия со стороны городских властей. Благодаря чему он, практически единолично, сам один создал архитектурный облик Лиепаи. Или, как минимум, её исторического центра.

Чего только не строилось в Либаве конца XIX начала XX веков по проектам Макса Берчи! Ну, о тюрьме уже говорилось. Но прежде чем попасть в неё, надо выслушать приговор суда. Так вот оно, здание построенное… Правильно! Максом Берчи. Здание окружного суда, в котором нынче располагается Лиепайская городская дума.

А архив, благодаря которому мы узнали, что первые заключенные Либавской тюрьмы были самых разных национальностей? Он ведь тоже… В здании, возведенном по проекту Макса Берчи.

Помимо них можно ещё вспомнить о вокзале, пожарном депо, техникуме, зданиях музея, «газовой конторы»…

Что? Кто-то начал пальцы загибать? Не надо! Напрасный труд. У нас их – всего десять. На обеих руках. А лиепайские краеведы как-то посчитали. И вышло у них… Так, плюс-минус. Более 50 самых разных строений появились в Лиепае на рубеже веков благодаря главному городскому архитектору.

Не всем им удалось в целости и сохранности «дожить» до нового столетия. Но 34 и сегодня стоят на старых улочках в историческом центре города. И это только те, «родословная» которых известна от самого первого колена. На самом деле, зданий, построенных Максом Берчи, в Лиепае может быть гораздо больше.

Берчи ведь был приверженцем эклектизма. В котором, как и в доме Облонских, всё смешалось. И романский стиль, и готика, и классицизм. А ещё – и барокко с ренессансом – туда же. До кучи малы. И вот в такой сборной солянке… Попробуй определись – берчиево оно? Или нет?..

Да разве в этом, вообще-то, дело?

Самый известный лиепайский архитектор умер 15 марта 1911 года. И был похоронен на старом лютеранском кладбище того самого города, облик которого он определил. Вот уже век… Ровно век, как Макс Берчи не ходит по улицам, на которых стоят построенные им здания. А его могила – в полном порядке. На ней всегда – чисто и прибрано.

Если о ком-то из нас будут помнить… Ну, хотя бы вполовину от того, как Лиепая помнит Макса Берчи. Да даже в четверть от того! Об этом человеке можно будет смело сказать, что свою жизнь он прожил не зря.

http://dpo-sv.ru/pubs/390-373-maks-paul-berchi-kto-opredelil-arkhitekturnyy-oblik-liepai.html

Liepāja 12.09.2012.-Turpinājums.Dzimtas saknes.

Šīs vasaras beigās Dievs man uzdāvāja iespēju nokļūt Liepājā uz Svētā un labticīgā kņaza Aleksandra Ņevska vārdā nosauktās, pareizticīgās baznīcas altārsvētkiem. Tas man bija tik negaidīti, kad no šīs baznīcas virsgana - priestera Igora šovasar saņēmu ziņu, ka šo baznīcu ir projektējis un cēlis mans vecvectēvs  Pauls Makss Berčī.



28.augustā, šajā gadā, kad biju Igaunijā, Pjuhticas sieviešu pareizticīgajā klosterī uz Dievmātes Aizmigšanas svētkiem, tad dziedot kopā ar mūķenēm,  kreisā klirosa korī, kurā es esmu vienmēr laipni aicināta dziedāt, kad tur atbraucu, es satikos ar Dieva kalponi Ņinu, kas arī vienmēr dzied šeit, kad atved savus svētceļotājus no Liepājas un no citām Latvijas pilsētām, un kas ir arī baznīcas, kuru cēlis mans vecvectēvs, svētdienas skolas vadītāja un baznīcas kora dalībniece. Kad izstāstīju viņai par savu vecvectēvu, Ņina man pieteica, ka man tagad esot pienākums atbraukt uz baznīcas altārsvētkiem jau kā baznīcas cēlāja mazmazmeitiņai. Es ar lielāko prieku uzņēmu tādu uzaicinājumu, un visu atstāju Dieva ziņā....

Biju bezgala laimīga jau par to ziņu, ka mans vecvectēvs ir uzcēlis pareizticīgo baznīcu Liepājā, nosauktu tieši svētā Aleksandra Ņevska vārdā, jo pirmā pareizticīgo baznīca Rīgā, kuru sāku apmeklēt, kad vēl nemaz nebiju pareizticīga, bija tieši arī Svētā Aleksandra Ņevska vārdā nosauktā dzeltenā baznīciņa uz Lāčplēša un Brīvības ielas stūra.

Ar lielu satraukumu sirdī devos uz Liepāju, uz svētkiem. Pa ceļam, braucot pie mašīnas stūres, es atcerējos to, ka mans dēls 10 gadus atpakaļ mācījās Liepājas mūzikas vidusskolā, es bieži viņu vedu ar mašīnu uz Liepāju, jo viņam bija grūti braukt ar autobusiem, bija slikti. Viņš dzīvoja pie manas vīra mātes, mājā, kas ir tieši blakus šai baznīcai. Es vienmēr pie tās piegāju, bet nekad tā nebija atvērta dienas laikā. Tad es vēl neko nezināju par savu vecvectēvu, un arī par to, ka es stāvēju pie viņa celtās baznīcas vārtiem.

Braucot šodien uz Liepāju, manā galvā virmoja dažādas domas, pilnas satraukuma un  intereses par to, kā būs tagad, kad es atbraukšu, un atkal pieiešu pie tās pašas kokā celtās  baznīciņas vārtiem, vai tie būs vaļā? Kāds būs koris? Kāda būs kora reģente (diriģente)? Kādi cilvēki būs draudzē? Kāda baznīca izskatās no iekšpuses? Kādas ikonas būs baznīcā? Kādi būs sienu gleznojumi? Mēģināju sev laiku aizņemt ar lūgšanu, lai nebūtu vairs to domu, kas radīja manī nemieru. Bija skaista un silta atvasaras diena, un pa mašīnas logiem slīdošā daba priecēja sirdi un prātu. Un tā es laimīgi nokļuvu līdz Liepājai.

Kad ierados baznīcā, man pateica, ka tēvs Igors jau ir altārī, un ka viņu varēs satikt tikai pēc Dievkalpojuma  beigām. Man  ļoti gribējās piedalīties Dievkalpojumā, dziedot klirosā(baznīcas korī), un Ņina, kas mani sagaidīja, pateica dežurantei, ka ir jāuzraksta vēstulīte tēvam Igoram un jānogādā altārī ar ziņu, ka ir ieradusies baznīcas cēlāja mazmazmeita. Tā arī tika izdarīts....

Tēvs Igors tūlīt pat iznāca laukā no altāra, un mēs sasveicinājāmies, un es saņēmu svētību doties uz kori dziedāt. Kad uzkāpu balkonā, iepazinos ar kora vadītāju, ar visiem koristiem, pateicu, kas es esmu, un ka jau dziedu Dievkalpojumos 10 gadus, un īsi izstāstīju, kādās baznīcās un klosteros esmu dziedājusi. Tad Ņina pēkšņi arī sāka stāstīt par mani, itkā es esot operdziedātāja, par ko biju tik ļoti pārsteigta, ka nezināju, ko darīt, bet laika vairs nebija, lai informāciju izlabotu, ka es no estrādes dziedātājas esmu kļuvusi jau par operdziedātāju, jo sākās Dievkalpojums, un es ar aizturētu elpu sāku dziedāt kopā ar koristiem, kas dziedāja ļoti labi un tik saliedēti, un es sajutu to, ka esmu beidzot nokļuvusi tur, kur man vienmēr ir gribējies būt. Kora reģente, Katrīna, jauna sieviete, jūtams, ka ar izcilu reģentes izglītību, kas vēlāk arī apstiprinājās-Pēterburgas Garīgās Akadēmijas reģenta klase, ļoti stingri un mērķtiecīgi vadīja kori, un „dabūja no tā ārā” pārliecinošu un saskanīgu skaņu, dziedot garīgos dziedājumus, kas ir pilni ar dažādiem locījumiem un izvijumiem. Pie sevis nodomāju, ka mans vecvectēvs arī kādreiz 19-tajā gadu simtenī, kā rakstīja savā dzimtas vēsturē viņa mazmazmeitiņa Angelika Berčī no Vācijas, bija devies uz Pēterburgu, lai 1869. gadā Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā iegūtu mākslinieka grādu, jo ar Vācijas arhitekta diplomu tajā laikā nevarēja kļūt par galveno pilsētas arhitektu Liepājā, kur viņš tika aicināts strādāt šajā amatā no 1871. gada. Pēterburgas izglītības spožums joprojām bija kā īsts dārgakmens, kas spīd un laistās pat līdz šai dienai kā izcila markas zīme gan Liepājas cēlāja, tajā laikā, no 1871. gada līdz 1902. gadam, pilsētas galvenā arhitekta darbā, gan arī šajos laikos, jaunas reģentes roku līnijās, kad viņa vadīja kori, ko es redzēju un sajutu Dievkalpojuma laikā. Manī radās ļoti stipra pārliecība, kas manī ir bijusi vienmēr, lasot pareizticīgo literatūru, lasot par svētajiem, par viņu dzīvēm, par Sv. Cara Nikolaju II un viņa ģimeni, par tā laika cariskās Krievijas ļoti augsto izglītības līmeni, un atstāto garīgo mantojumu, kas pārmantojas un tiek ar Dieva gādību nodots  tālāk nākamajām paaudzēm – nekas neizzūd un netiek pazaudēts, ja tas no Dieva dots, un to rūpīgi glabā. Šī atziņa manā sirdī, kā sarkanie Berčī ķieģelīši, tika celta visus šos gadus, un tad es sapratu, ka šo manu dvēseles māju būvē pats Dievs kopā ar saviem svētajiem, ar svēto Aleksandru Ņevski,  ar svētā Cara Nikolaja II ģimeni, un arī manu vecvectēvu - Liepājas pilsētas cēlāju Paulu Maksu Berčī.

Dziedot korī Dievkalpojuma laikā sāku pamazām pētīt no balkona visu, ko varēja redzēt - gan arkveida koka konstrukcijas, detaļas, sienu zīmējumu ornamentiku, altāri, ikonas, un vitrāžas, pat vitrāžas tika izmantotas arī šajā  no koka celtajā baznīciņā, kas bija tik raksturīgi manam vecvectēvam, izmantot tās, ceļot luterāņu un katoļu baznīcas.

 Liepājas Universitāte (kādreiz 10.8-gadīgā skola),
 kuru projektējis Pauls Makss Berčī)

Man bija bail pat pakustēties, un paelpot dziļāk no tā saviļņojuma, ko izjutu. Visapkārt bija tik cēli, tik skaisti, un es sajutu to, ka es esmu nokļuvusi beidzot mājās, pie sava vecvectēva, par kuru es biju tik ilgi lūgusies Dievam, lai uzzinātu, kas viņš ir? Man vajadzēja nodzīvot šajā pasaulē 54 gadus, man vajadzēja iziet cauri dažādiem dzīves pārbaudījumiem - dažādām likstām un nedienām, krist un celties, gūt un zaudēt, man vajadzēja uzzināt par Dievu, man vajadzēja kļūt par pareizticīgu  cilvēku, vārdā Marija. Man vajadzēja desmit gadus sevī ticību izkopt, to mācīties, vajadzēja aiziet prom no pasaulīgās un mānīgās dzīves labumiem un kārdinājumiem, man vajadzēja mācīties dziedāt garīgos dziedājumus un lūgšanas, dziedāt un kalpot dažādos baznīcas koros. Man vajadzēja samierināties ar visu, ko Dievs man sūtīja kā pārbaudījumu manai ticībai,  lai es varētu  atbraukt uz pilsētu, kurā es biju dzimusi, augusi, mācījusies, un nokļūt baznīcā, kuru bija projektējis un uzcēlis mans vecvectēvs, un kura bija šodien atvērta, un kurā mani gaidīja kā baznīcas cēlāja mazmazmeitiņu, un kurā man bija svētība kalpot kā dziedātājai nu jau kopā ar savu vecvectēvu kā baznīcas cēlāju, tieši šodien, baznīcas altārsvētkos.

Tas noteikti bija Dieva nolūks un Dieva griba, ka tikai tādā veidā mēs varējām viens otru atrast, es savu vecvectēvu, un viņš, jau no mūžības, mani kā savu mazmazmeitiņu, kalpojot vienā baznīcā, man kā dziedātājai, un viņam kā baznīcas cēlājam. Šajā dienā Dievs savienoja mūs, mani ar manu vecvectēvu ne tikai ar radniecības saitēm, bet arī ar garīgajām saitēm, kas ir daudz stiprākas, un nezūdošas nekādos laika mērogos, un kas vienmēr mūs ir saistījušas un saistīs.

Laikam tāpēc šis lielais noslēpums, kas bija mans vecvectēvs, tika ar Dieva ziņu tik ilgi glabāts. Un, kad laiks pienāca, tad Dievs man to atklāja. 
Es biju arī pie vecvectēva uz kapa, es lūdzos par viņa un viņa tuvinieku dvēselēm, un pēc kāda laika man atkal bija iespēja būt Liepājā, un tad jau kopā ar mācītāju, priesteri-tēvu Igoru nokalpot „Aizlūgumu par mirušajiem” pie mana vecvectēva dzimtas kapakmeņa. Tēvs Igors apsolīja, ka viņš atnāks vēl šeit, un nomierināja mani ar to, ka par manu vecvectēvu tiek pienestas lūgšanas Dievam katrā Liturģijā, kas notiek baznīcā, kā par baznīcas cēlāju.

Es Tevi mīlu, vecvectētiņ, Paul Makss Berčī!

Es Tevi slavēju Dievs par Tavu lielo žēlsirdību, un pateicos Tev, Dievs!

Maria Bertschy.

 Fotogrāfijas.

Paula Maksa Berčī atdusas vietā, Liepājas Vecajos kapos.

Paula Maksa Berčī atdusas vietā,
 Liepājas Vecajos kapos.

Peldu ielas 44.nams ir celts 1902. gadā.Liepāja.
(Pieļauju, ka, ir iespējams,ka  šajā īres namā
dzīvoja mana vecvecmāmiņa Marija Bezeks ar saviem
diviem bērniem, meitu Alvīni Bertu - manu vecmāmiņu, un dēluJāni,
kas bija Paula Maksa Berčī ārlaulības bērni.
Pēc P.M.Berčī nāves  šo māju viņa oficiālā ģimene uzreiz pārdeva).

Peldu ielas 44.nams ir celts 1902. gadā.Liepāja.

 (Šis Paula Makša Berčī celtais īres nams ir unikāls arhitektūras veidojums,
 kā liecība viņa  gara un dvēseles lidojumam, 
ko viņš ir izjutis tajā laikā, kas ir arī laiks, kad viņš  satiek 
manu vecvecmāmiņu Mariju Bezeks. ).

        

Sv. Aleksandra Ņevska vārdā nosauktā
Liepājas pareizticīgā baznīca.
Celta 1891. gadā.
Projektējis un cēlis  Pauls Makss Berčī.

Dzimtas saknes.

No kurienes mēs nākam, un kas mēs esam? Kas ir mūsu  senči?
Mani mīļie vecāki -mamīte un tēti, manas vecmāmiņas un vectētiņi, manas vecvecmāmiņas un mani vecvectētiņi, un vecvecvec...līdz pat pirmai un pēdējai paaudzei- es Jūs mīlu! Ļoti! 

Mani šis jautājums vienmēr ir interesējis, bet tik, cik vien esmu tincinājusi savus vecākus, vecmāmiņas, tantes un onkuļus, izņemot manu tanti, kas bija manas mammas vecākā pusmāsa, neviens man neko nevarēja pastastīt par manu vecvectētiņu jeb  manas mammas vectētiņu...neviens neko par viņu nezināja...es biju daudz zinājusi par sava tēva senčiem, kaut arī es nebiju satikusi savus vectētiņus, ne vienu, ne otru....tātad man ir bijušas tikai vecmāmiņas, un pat vecvecmāmiņa, kamēr es augu, un izaugu par lielu bērnu....man bija arī vectētiņš, kas bija manas vecmāmiņas pēdējais vīrs- Jānis Roze- bet tās nebija manas saknes....un es ilgi gaidīju, kamēr mana apziņa noformēsies, un vienu dienu es skaidri zināšu savas saknes....un tāda diena pienāca....

Tā esmu es...20 gados....

Mana tante aizgāja šogad 5.maijā 82 gadu vecumā, nodzīvoja ilgu mūžu. Viņa pārdzīvoja savus divus vīrus, savu dēlu, arī manu mammīti, kas bija daudz jaunāka par viņu. Manas mammas 3 gadu atceres dienā kopš viņas aiziešanas, 16.septembrī  2010. gadā, aicināju pie sevis Austras tanti (tā sauca manas mammas vecāko māsu), onkuli Gunti (manas mammas brāli), savus radus- brāli un māsas, dēlu, un krustmeitas. Daudzi neatbrauca, bet tie, kas bija, tie dabūja dzirdēt brīnišķīgu stāstu par manu mistisko vecvectēvu, par kuru vecvecmāmiņa Marija Bezeks nestāstīja gandrīz neko nevienam, viņa noslēpa vecvectētiņa vārdu, un ar šo noslēpumu aizgāja mūžībā, vienīgais, kas bija zināms, ka vecvectēvs esot bijis liels būvuzņēmējs tajā laikā, kad viņš dzīvoja, esot bijis ļoti slavens, un ka viņam esot bijusi sava ģimene-sieva, un bērni. Un tā bija oficiālā informācija tajā laikā, jo savādāk nemaz būt nevarēja. Bet liktens bija lēmis tam satikt arī  Mariju- mana vecvecmāmiņu, kura piedzemdēja divus bērnus tam- meitu- Alvīni-Bertu, kas piedzima, 1904.gada 14.janvārī, un dēlu Jāni, kas piedzima 1906. gada jūnijā. Vairāk neko tante pastāstīt nevarēja. Un tā pagāja vēl viens gads.

Savu vecvectēvu es atradu 2011. gada 7. oktobrī. Tā bija viena no manas dzīves nozīmīgākajām dienām - es beidzot uzzināju, kas  ir - manas saknes?. Šajos virtuālajos laikos, kad viss tiek ielikts un salikts failos,  nav grūti atrast informāciju, ja meklē, kā teica mans vecvectēvs, ar nopietnu gribu, un saliekot kopā visu, ko biju dzirdējusi no savas tantes, un to izlaižot caur savu prātu, un apziņu, es skaidri zināju, kā man tālāk rīkoties, lai uzzinātu sava slavenā vecvectēva vārdu. Es ierakstīju meklēšanas programmā Google šādus vārdus: - "1904.gads", "būvuzņēmējs", "Liepāja" un uzspiedu uz fotoattēliem, un kad atvērās manis prasītais, es ieraudzīju savas mīļās vecmāmiņas Alvīnes Bertas sejas vaibstus tikai vīrieša sejā, un es zināju, ka man pretī raugās mans tik ilgi meklētais un tik ļoti izlūgtais vecvectēvs - Pauls Makss Berčī, kas bija uzcēlis manu dzimto pilsētu Liepāju.Tas bija noticis! Es viņu atradu!. Manas vecvecmāmiņas dzīves gadu garumā rūpīgi glabātais noslēpums, kas bija viņas bērnu tēvs un viņas dzīves mīlestība, jo viņa nekad vairs neaprecējās, un līdz pat savas dzīves beigām kalpoja svētās  Annas  baznīcai, nu bija atklāts!

Maria Bertschy

Fotoattēli.

Alvīne Berta Bezeks ( Berstchy)
( Paula Maksa Berčī ārlaulībā dzimusī meita)
 Dzimusi 1904. g.14. janvāris( pēc vecā stila- 1903.g.31.decembris)
Baznīcas metrikās ieraksts liecina, ka māte -Marija Bezeks 
no Gaviezes pagasta -luterāne, neprecējusies.

Alvīne Berta kopā ar savu pirmo vīru Antonu Smalu
(vecmāmiņas vīri mira, un viņai dzīves laikā bija
 trīs vīri- Antons Smala, Jāzeps Mikuļskis un Jānis Roze.
Manas mammas tētis bija Jāzeps Mikuļskis)

Mana vecmāmiņa Alvīne Berta Roze
(dzim. Bezeks, ārlaulībā Bertschy)

Mans vecvectēvs 

Pauls Makss Bertschy

(1840.-1911.)

Mana vecmāmiņa Alvīne Berta Roze(dzimusi Bezeks) ar savu tēvu Paulu Maksi Berčī vienādos gados-viņai šeit ir 70 gadu, vecvectēvam -71 gads. Vecmāmiņas bilde uzņemta 1974. gadā, bet vecvectētiņa bilde uzņemta 1911.gadā.

Jānis Bezeks
(Paula Maksa Berčī ārlaulībā 1906.gadā dzimušais dēls).Šajā bildē manas vecmāmiņas Alvīnes Bertas brālim Jānim, Žaņa onkulim,
tā visi viņu sauca par Žanno, ir 68 gadi).

Turpinājums- http://mariabertschy.blogspot.com/search/label/Dzimtas%20saknes

Saknes.

Mani mīļie vecāki- mamīte un tēti, manas vecmāmiņas un vectētiņi, manas vecvecmāmiņas un mani vecvectētiņi  līdz pat pirmai un pēdējai paaudzei- es Jūs Mīlu!!!

Mani vecāki-Astrīda Marija un Henrihs Renskumbergi

Manas mammas māte, mana vecmāmiņa
Alvīne Berta Bezeks( ārlaulībā Bertschy)

Mana tēva vecāki- Jānis un Marija Renskumbergi.

                             Turpinājums:http://mariabertschy.blogspot.com/2012_07_01_archive.html